Dažreiz vecāki nedomā par to, kā viņu “labie” darbi var sabojāt bērna dzīvi. Nepareizs vārds vai rīcība var sagraut visu labo, kas sevī slēpj bērna dvēsele, pat ja viņam ir pāri divdesmit. Un pierādījums tam būs stāsts, kuru stāstīja Aleksandra. Pēc savas pieredzes viņa saprata, cik bīstami reizēm ir iejaukšanās bērnu personīgajā dzīvē.
Es gribēju kā labāk, bet sanāca…..
Pēc tam, kad biju nolēmusi iejaukties sava dēla Kirila attiecībās, bija pagājuši vairāk nekā seši mēneši. Visu šo laiku viņš staigāja tā, it kā būtu iegremdēts ūdenī. Viņu neinteresēja ne darbs, ne izklaides. Es jutos vainīga, jutu, ka ar savām rokām sabojāju sava bērna dzīvi.
Es attaisnoju savu rīcību ar to, ka glābju Kirila nākotni, es domāju, ka viņa draudzene nebūt nav sirds draudzene. Bet patiesībā es pat nemēģināju viņu labāk iepazīt, saprast, kāda viņa ir.
Tas nonāca pie tā, ka es pati mēģināju pierunāt savu dēlu iet ārā ar draugiem. No tās dienas viņš sāka staigāt tā, ka mājās nāca tikai agri no rīta. Es nepazinu savu dēlu. Tagad viņš visu laiku ir dusmīgs un aizkaitināms cilvēks. Es nevarēju saprast, kur tik ātrā laika, viņš varēja tā mainīties.
Lasi arī: Labvēlīgas dienas 2020. gada novembrī
Svešā dvēsele
Tagad man ir ļoti liels kauns par savu rīcību. Jā, es piezvanīju dēla draudzenei Ritai un draudēju. Es kliedzu, ka neļaušu viņiem kopā dzīvot. Gandrīz uzreiz es to nožēloju, jo Rita bija pazudusi, lai arī kā es centos viņu atrast – veltīgi. Es apzvanīju draugus, devos uz universitāti, meklēju sociālajos tīklos.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk