Es mazgāju grīdas, steidzos pabeigt tīrīšanu, kamēr bērni guļ. Pie durvīm zvanīja pārāk uzstājīgi.
Dārdošā durvju zvana melodija izskanēja tik skaļi, ka man likās, mazuļi pamodīsies un tīrīšanu es šodien tā arī nepabeigšu. Kamēr ieklausījos, vai bērni neraud, atskanēja otrs zvans.
Es metos pie durvīm ar birsti rokās, domājot, ka sadošu pa kaklu tam, kas te trokšņo trijos dienā. Uz sliekšņa stāvēja spilgti uzkrāsojusies meiča pārāk īsos svārkos, un nekaunīgi smīnēja, paziņojot, ja viņa ir mana vīra mīļākā.
Es gandrīz birsti no rokām izmetu. Protams, es nojautu, ka vīrs jau sen staigā “pa kreisi”, kamēr ar bērniem ņemos. Pārāk ilgi viņš aizkavējas darbā un pēc šī “darba” atgriežas apmierināts kā paēdis runcis.
Bet šādu nekaunību es nekādi negaidīju. Meiča paziņoja, ka mans vīrs mani noteikti pametīs, jo viņa esot to piebūrusi. Veikusi kaut kādu rituālu kapsētā, kaut ko viņam ēdienā piejaukusi.
Viņa nez kāpēc kaut kā ļoti lepojās ar savām maģiskajām spējām, un tā arī sacīja: – Neko tu nevarēsi izdarīt! Savāc mantas, savus bērnus un pazūdi no šejienes!
-Kur? – iesmējos es.
-Kur vien vēlies! Tagad es šeit esmu saimniece! – meiča mēģināja ieiet dzīvoklī. Es aizšķērsoju ieeju ar birsti un iesmējos, saprotot, kas pa lietu.
Meiča skatījās uz mani kā uz traku, bet es vien turpināju smieties. Nemaz nezinu, ko viņai sastāstīja mans vīriņš, kādus labumus apsolīja. Nācās paskaidrot, ka dzīvoklis, kurā viņa sagribēja saimniekot, pieder man.
Trīsistabu dzīvoklis centrā tika man no vecākiem vēl pirms kāzām, tāpēc pie īpašumu dalīšanas, dzīvoklis paliks man un bērniem.
-Bet kā ar vīru? – kliedza meiča.
-Aaa, vīrs tagad ir tavs! – es plati pasmaidīju, – Tikai tu velti viņu piebūri, es tāpat taisījos šķirties.
Kamēr meiča plivināja skropstas, es aizvēru durvis viņai deguna priekšā. Vēl ilgi pēc tam es smējos par merkantīlo burvi. Vīru nakšņot es neielaidu un nākamajā dienā iesniedzu šķiršanos. Šī meiča vēl vairākas reizes atnāca pie manis, bet es durvis viņai neatvēru.
Kaut kā reiz viņu satiku lielveikalā. Viņa pieskrēja man klāt, stādījās priekšā kā Marina, ilgi atvainojās, lūdza paņemt vīru atpakaļ. Izrādījās, ka bez dzīvokļa viņai viņš nebija diez ko vajadzīgs, bet atsaukt savu “piebūrumu” viņa nevar.
Tā arī dzīvo ar viņu īrētā vienistabas dzīvoklī.
Bet, ko es varu darīt? Pati piebūra!
avots: vranya.net